Mīluļa CV: Barons

Pērnruden traģiski bojā aizgāja mūsu kaķene Žube. Nez kādēļ biju pārliecināta, ka mājdzīvnieku mums ilgi nebūs, bet...

Vīrs pētīja sludinājumus un vienvakar parādīja bildi ar melnu kaķēnu, kurš laiski gulēja uz muguras, un vaicāja – vai patīk? Kā var nepatikt – mazuļi jau visi ir lieliski! Nepagāja nedēļa, kad vienvakar vīrs ieradās mājās ar melnīti.

– Kā sauksim?

– Melnais Barons. Vienkārši – Barons.

“Melnais barons” ir “Kurzemes gaļsaimnieka” produktu līnija, kas mūsmājās ir iecienīta, tāpēc var jau teikt, ka kaķupuika nosaukts tam par godu.

Barons ir mīlīgs un rotaļīgs, cik tenisa bumbiņu mājā ir pazaudēts – ne saskaitīt. Tāda sajūta, ka māja ir bez dibena.

Barons, būdams vēl kaķēns, mīlēja rāpties ne tikai pa aizkariem, bet arī pa kājām, labi, ja kājās bija džinsi. Kaķis tā nokļuva līdz pat pleciem. Tagad Barons ir jau liels un svarīgs – ar tādām muļķībām nenodarbojas.

Kad saimnieki, no kuriem Barons tika iegādāts, sacīja, ka kaķēns ēdot visu, neticēju. Bet izrādījās, ka nemeloja – frikadeļu zupa, svaiga gaļiņa, vēja kūkas viņam iet pie sirds labāk nekā kaķu konservi.

Kaķu puikam patīk izrādīties, piemēram, uzskrienot ābelē. Viņš ir sabiedrisks, staigā pakaļ teju kā šunelis – kur mēs, tur viņš. Kaķēna gados ļoti prasījās klēpī, lai viņu glāstītu un vēderiņu kasītu. Tagad Barons jau ir paaudzies un klēpī ielec vien tad, kad pašam tīk. Var arī apvainoties un ilgi ieturēt distanci. Par vienu tādu gadījumu varu pastāstīt: divas nedēļas Barons vairījās no manis, jo biju, viņaprāt, nodarījusi pāri – izrāvu piesūkušos ērci. Kaķis kļuva pielaidīgāks vien pēc tam, kad vīrs viņu ielika man klēpī.

Nupat mūsu Baronam nosvinējām gada jubileju. Kā nākas – ar gardumiem. Šoreiz tikai kaķu gaumē. Barons ir vairojis mūsu atbildību par tiem, kurus esam pieradinājuši.

Aleksandra Elksne (Rēzekne)