Izdots Alberta Spoģa dzejoļu krājums “Ardievas”

“Par tēta dzīves nogales mērķi kļuva līdz šim nepublicēto dzejoļu izdošana. Apņemšanās pirms nāves vēl izdot atvadu grāmata piepildīja tēvu ar enerģiju. Tā drukāto variantu viņš savās rokās nepaguva paturēt, bet uzmetumi viņu padarīja laimīgu. Titula bildi “Dzimtās mājas Spūles, Vārkavā” – gleznu tēvs izvēlējās nedēļu pirms aiziešanas,” raksta Alberta Spoģa meita Veronika jauniznākušās grāmatas ievadā, kurā atklāj krājuma tapšanas nianses un noskaņu. Te apkopoti dzejoļi, kas tapuši no 1946. līdz 2009. gadam un līdz šim nav publicēti nevienā no A. Spoģa sešiem dzejoļu krājumiem.

“Pēc mātes nāves, pārcilājot mantas, atradās A5 formāta lapeles, uz kurām, daļēji grūti salasāmi, bija ar roku rakstīti tēva dzejoļu oriģināli. Atklājās, ka vismaz 50–60 (no kopā atrastajiem 200) līdz šim nav izdoti grāmatā.” Tā kā meita visai slikti pārzina latviešu valodu, tad tekstu atšifrēšanas process bijis ilgs, bet piepildīts ar atklājumiem, emocijām un kopābūšanu. “Es pietuvojos savam tēvam, latviešu un latgaliešu valodai un latvietībai kā vēl nekad līdz šim. Dažkārt sēdējām veselu stundu, lai pierakstītu dzejoli ar 14 rindiņām. Dzejoļu apkopošanas procesā ieskatījās latviešu (un vienlaicīgi latgaliešu) aprūpētājas, kā arī latgaliešu literatūras zinātniece. Stundas kopā ar viņu bija tēvam īpašs garīgs baudījums.

Mūsu tēvs mīlēja dzīvi. Šis dzīvesprieks bija jūtams neskaitāmos dzejoļos, šo dzīves mīlēšanu un pateicību par visu, kas viņam pieder, pati piedzīvoju, intensīvi pavadot viņu pēdējos dzīves gados. Līdz pat pēdējai savas dzīves dienai viņš ik rītu priecājās par savu brokastu oliņu, par katru ābolu, kas nokrita no koka, par katru aveņu stādu, kas pats bija iesējies, par katru fotogrāfiju, kas dokumentēja viņa bagātīgo dzīvi, un katru glāzi vīna, ko viņš labprāt malkoja sabiedrībā. Tādēļ nepārsteidz, ka viņš vecumdienās intensīvi pievērsās savas dzīves noslēgumam un pārdomāja, ko vēlas pēc sevis atstāt, kādus darbiņus nobeigt.”

Grāmatā atradīsiet dzejoļus latviešu, latgaliešu un vācu valodā. Tās beigās sniegta skolotāja, dzejnieka, publicista un filozofa Alberta Spoģa (09.10.1924.–15.03.2020.) biogrāfija (ieskats dzīvē, dzejā un apcerēs) latviešu un vācu valodā. Grāmatas vidū – fotogrāfijas, kas papildina izcilā latgalieša biogrāfiju.

 

Daži filozofiski A. Spoģa dzejas zibsnīši:

 

Brīvība ir kaut kas

bezgala grūts –

nemainīgs lielums

visu dzīvi meklējams.

 

Laikmets – savilcies čokurā –

Savu norietu gaida.

 

Svešķermeņi Rīgas ielās

Bez gala un jēgas plūst –

Jāklausās viņu žargons.

 

Atstāj durvis vaļā

Katrai varbūtībai:

Izeja caur stenderēm.

 

Dziļas rievas izvago reiz

Katru daiļo seju.

 

Nervi.

Kādi ir –

Ar tiem jāiztiek,

Tos var saudzēt.

Viss, kas laicīgs, ir tikai maldi,

Pāri paliek mūžīgais.

 

Nu zynu, kas mīlesteiba ir –

Tei vysu, vysu cylvāku pajam.

 

Nagaideisim, koleidz cyti dorbus īsōc,

Īsim, pīdūsim un sevi aizmērssim;

Jo vīn eistā mīlesteibā vysu veiksim,

Mīru, kura gaidom, reiz atrassim.