Nedaudz dīvains virsraksts intervijai? Kāpēc šķūnis? Kas tur īsti ir aiz tā šķūņa – biešu lauks vai govju ferma? Varbūt ceļa gals vai, gluži otrādi, pagrieziens? Ja gribat zināt, dodieties paši lūkot. Tieši tāpat, kā to gadu gadiem dara Kārlis Podinskis un kompānija, kurus vieno vaļasprieks un cieša pārliecība, ka pasaulē nav labāka un uzticamāka sabiedrotā kā motocikls “Jawa”. Jā, tas pats padomju laiku jauniešu no sirds dziļumiem kārotais braucamais. Ja kādam vecāki bija šo motociklu nopirkuši, prieks un lepnums bija neaprakstāms.
Nu toreizējie jaunie puiši ir nopietni vīri, kam ir darbs, mājas, ģimenes ar bērniem un pat mazbērniem, bet brīvajos brīžos kājas tā vien nes uz garāžu, kur starp dzelžu kaudzēm (citi tos sauktu par lūžņiem) apčubināta, nopucēta un nopulēta stāv “Jawa”. Lepnums un acuraugs. Smejot šie bieži saka – viena sieva esot istabā, otra garāžā, un tā pirmā nedrīkstot zināt, cik naudas tiek tai otrajai.
Tas bija ievadam, jo šoreiz saruna ar Kārli Podinski – motociklu restauratoru, vienu no “Jawa” markas motociklu kluba dibinātājiem un, kā citi “javisti” izsakās, cilvēku ar smalki stīgotu dvēseli. “Mazliet tālāk par kaimiņa šķūni” – ar šādu virsrakstu vairākos turpinājumos mājaslapā motopower.lv lasāmi Kārļa apraksti par tuvākiem un tālākiem ceļojumiem, kur bijis arī ne mazums piedzīvojumu. Šovasar grupa “Jawa” entuziastu divas nedēļas nogales pavadīja Latgales ceļos un bezceļos. Pēdējā reizē bija izdevība dažas stundas pavadīt šajā raibajā, bet tik saskanīgajā un skaļi smejošajā kompānijā. Secinājums viens – kaut mēs visi mācētu atrast tādus domubiedrus...