Intervija ar mākslinieci un restauratori Tatjanu Višņakovu

Šī mūžīgā paaudžu mijiedarbība, atbalsošanās… Cik svarīgi ir dzīves ceļā sastapt īstos cilvēkus, kas pamana dzirksti, ar savu piemēru iedvesmo un rada jaunu – gan mākslinieku, gan paaudzi. Tikpat svarīgi ir jaunajam prātam vēlēties un spēt apstāties un ieskatīties aizejošās paaudzes sejas vaibstos (to Tatjana ne tikai prot, bet arī ir iemūžinājusi).

Viņa ir tikai ceļa sākumā (dzimusi 1994. gadā) – četri plenēri, četras personālizstādes un 10 kopizstādes, konkursi (tādi kā biennāle “Marīna 2019” Jūrmalā, Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstāde Marka Rotko centrā). Viņas “kontā” ir gan ainavas, gan abstrakcijas, gan lielizmēra darbi (vairāk – mājaslapā www.tatjana.mozello.lv). 

“Es neesmu ierobežota māksliniece, visu laiku eksperimentēju. Uzskatu, ka mums katram jāaug visu laiku,” tā domā viņa – jaunā māksliniece, kura savā diplomdarbā attēlojusi sirmgalvju dzīvesstāstus un jau atradusi savu sirdsdarbu – pēta un restaurē ikonas...