Mazais, pūkainais runcītis mūsu mājās ienāca pirms krietna laika. Nesen citos medību laukos bija aizgājusi tikai pirms gada pieklīdusī kaķenīte, kuru bijām ļoti iemīlējuši, tāpēc bija skumji un nolēmām, ka jādod mājas kādam citam mīlulim. Kopā ar māsīcu aizbraucām pie Mārītes Aizkalnes pusē. Viņas baltajai kaķenei bija vairāki kaķēni. Man uzreiz iepatikās pelēkais pūkainis, kuru tad arī vedu uz mājām Preiļos. Domājām, kādu vārdu viņam dot. Toreiz dziesmu šovā piedalījās Riču ģimene, un māsa ierosināja kaķīti nosaukt par Riču. Tā kopā ar mums jau gandrīz 12 gadus dzīvo mūsu galvenais mājas saimnieks Ričiņš jeb Riča kungs, kuram viss ir atļauts un kurš ir izlutināts mīlulis nu jau cienījamā vecumā. Vasarā viņam patīk dzīvot ārā, gulēt ēnā zem spirejas vai uz akas, un istabā ienākt tikai paēst, bet ziemā gan lielākoties uzturas siltā istabā. Ričs mums ir tāds neatkarīgs, pašpietiekams un izskatās dusmīgs. Viņam nepatīk, ka ņem klēpī tad, kad viņš to negrib, bet kad pats izdomā un vēlas, tad ielec klēpī, ļauj sevi glaudīt un murrā tik skaļi, ka dzird visā mājā. Visvairāk Riča kungam patīk uzrāpties mammai uz vēdera, kad viņa guļ. Tā viņš noteikti dakterē mammas slimību.
Ričiņam ļoti garšo reņģes, aknas, kā arī vistas gaļa. Interesanti, ka ziemas periodā viņam ir viena ēdienkarte, bet vasarā – cita.
Lai gan Ričs ir diezgan liels runcis, tomēr mājās pa visiem šiem gadiem gandrīz neko nav saplēsis vai nogāzis, lai gan reizēm viņam patīk uzlekt uz augstāka plaukta, pagulēt drēbju vai trauku skapī, bet īpaši uz galda, kad uz tā uzklāts balts galdauts.
Savukārt, atceroties Riča nonākšanu mūsmājās, neiztikām arī bez piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Runcītis ātri iejutās jaunajā dzīvesvietā, bija tīrīgs, kārtīgs. Laidām ārā mājas pagalmā, kur viņš iepazina apkārtni, bija ļoti drosmīgs, dzenot prom lielākos svešos runčus, kuri tuvojās viņa teritorijai. Neilgi nodzīvojis pie mums, Ričiņš pēkšņi pazuda. Izmeklējāmies visur Preiļos, likām sludinājumus sociālajos tīklos, bet nekā. Gāja laiks, ļoti skumām un raudājām, skatoties uz barības trauciņiem, kuri stāvēja tukši, līdz mamma teica, ka laiks tos novākt, jo bija pagājušas jau divas nedēļas, un Ričs nebija atradies. Pēkšņi saņēmu telefona zvanu ar jautājumu: “Vai jums ir pazudis kaķītis? Tāds pūkains, pelēks ar baltu?” Atbildēju, ka jā, bet, īsti neticot, ka tas būs mūsējais, braucu skatīties. Jau pa gabalu redzēju, ka meitene nes mūsu Ričiņu. Varat tikai iedomāties, ko es jutu tajā brīdī... Toreiz tā arī neuzzināju, kā viņš pie šīs meitenes nonācis, bet tas jau vairs nebija svarīgi. Galvenais, ka mazais mīlulis bija atpakaļ.
Pirms apmēram diviem gadiem mani uzaicināja uz Preiļu bibliotēku piedalīties pasākumā, kura tēma bija “Pazaudētais un atrastais”. Padalījos ar savu stāstu par Ričiņu, rādīju arī viņa bildes. Pēc tam viena no bibliotēkas darbiniecēm teica, ka viņa vēlas paturpināt manu stāstu. Izrādās, ka tieši viņa bija tā, kura kādā vakarā, ejot mājās, ieraudzījusi uz trotuāra vienu mazu, smuku bumbulīti un nodomājusi, ka tas ir kāds bezsaimnieka kaķītis, paņēmusi to un aiznesusi mājās. Tomēr viņas vecāki nav ļāvuši paturēt, tāpēc viņa ar draudzeni meklējusi Ričam mājas. Atradušas tās pie radiem, un viņš aizceļojis uz Rīgu. Tomēr pēc neilga laika ieraudzījušas sludinājumu ar foto, kurā atpazinušas mūsu kaķīti, kuru izmisīgi meklējam, un plānojušas, kā labot notikušo. Ričiņš veiksmīgi atvests uz Preiļiem un atdots saimniekiem… Lūk, tādi līkloči un stāsts ar laimīgām beigām.
Riča kunga stāstu pierakstīja Solvita