Devītais vilnis, devītā dzīvība
Uz vārdu Muris viņš neatsaucas, tad nu laikam jāsauc par Devīto, nodomāju. Devītais dzīves pabērns, kurš joprojām guļ mana tēva vecajā skapī. Pirmajā vakarā, uz grīdas notupusies un glaudīdama cietsirdības upuri, apraudājos. Bet tomēr teicu viņam, ka viņš ir dzimis laimes krekliņā: izkļūt no ledainas upes, izrāpjoties uz drūpstoša ledus gabala… ar virvi ap kaklu, iespējams, ka iepriekš jau mocīts un spārdīts… pieņemu, ka arī agrāk kaķīša dzīve nav bijusi salda. Pāris dienas viņš neatsaucās uz maniem glāstiem un vārdiem, pat grieza prom galvu, tādējādi izrādīdams vilšanos un neuzticību visai cilvēcei. Nekad ko tādu nebiju piedzīvojusi – ka aizgriež galvu, negribēdams komunicēt. Roku kaķis. Pamazām runcīša skatiens kļuva mierīgāks un uzacu loki vairs nav tik zemi. Tomēr arī tagad runcis iet tikai uz tualeti un paēst. Ilgāk sēdēt pietrūkst spēka. Arī pret citiem kaķiem Devītais izturas bailīgi, pat naidīgi. Kādu vakaru, jau miegā laizdamās, izdzirdēju, kā viņš skaļi kliedz. Nobijusies skrēju lūkot – nekā. Visi manējie sēdēja pie istabas durvīm apjukuši, klāt nebija neviena. Tātad – ļauns sapnis. Kas to lai zina –varbūt viņš ir mests no tilta vai peldējis mokās arī zem ledus…
Pašlaik ir tik tālu, ka mūsu sasveicināšanās ik reizi, kad paveru skapja čīkstošās durvis, sākas ar ņurrāšanu. Kaķītis patiešām ir gados un kastrēts. Tātad – viņam ir bijis saimnieks. Neticu, ka kāds nav redzējis šo runci un nevar atpazīt. Devītajam gan, kužinot kažoku, teicu, ka neviens nekad viņam vairs nedarīs pāri, to apsolu! Un viņš, itin kā spēlējoties, saņem ar bezzobaino mutīti manu plaukstu.
Mana mazmeita, kad braucām pa tiltu pāri Dubnai, sašutusi iesaucās –“nu kā viņi tā varēja ar kaķīti? Cilvēkiem nav smadzeņu”. Vispirms atteicu – viņiem nav sirds, bet tagad jāatzīst – arī smadzeņu nav.
Muris Devītais pēc četriem mēnešiem
Pirmos divus mēnešus pēc tā, kad tika izvilkts no Dubnas decembrīgajiem ūdeņiem, viņš izvēlējās gulēt vecajā tēva skapī. Tad – pārcēlās uz krēsla, un vēlāk – uz mēteļa, ko paklāju pie radiatoriem. Pēc laika, sācis mazliet labāk staigāt (ko gan dara tikai nepieciešamības gadījumā), Muris iekārtojās uz paklāja istabu krustojumā un sita ikvienam, kurš mēģināja tikt garām. Kaķi neapvainojās, bet es iecēlu runcīti uz dīvāna lielajā istabā, kur viņš pagaidām arī paliek. Kad esmu klāt, runcis murrā kā traktors, pieskandinādams visu istabu. Arī es cenšos neapvainoties, ka viņš tāds razbainieks un kauslis, ikreiz atceroties studentu laikos apgūto dziesmiņu: “sobaka bivajet kusačei toļko ot žizņi sobačei” (krievu val. – suns mēdz būt nikns tikai no suņa dzīves). Muris tam ir uzskatāms piemērs ne tikai ar savām kaķa atmiņām, bet arī nelāgajiem sapņiem.
Manas nojautas, ka kaķītis ir sists un spārdīts līdz nāvei, un beigās iemests ledainajā ūdenī, apstiprina divi gadījumi. Pirmā reize bija tad, kad, mēģinādama uzvilkt zeķi, pacēlu kāju uz krēsla malas. Kā viņš sarāvās, apgāzdamies uz sāna un mēģinādams sarauties. Domāju, ka varbūt pārsteidzu runcīti miegā. Nē. Paceļot kāju otru reizi, lai arī lēnām – tas pats. Otrā reize. Gulējām uz dīvāna kāda viegla seriāla paēnā. Pēkšņi runcis apgāzās uz muguras, un – spurojoties ar ķepām gaisā, itin kā viļājās. Nobijos – varbūt krampji – un, nezinādama, ko darīt, apsedzu ar segu viņa augumiņu, piespiežot sev klāt. Muris elpoja smagi kā cilvēks, nenormāli pārbijies. Arī acīs bija šausmas. Sapratu, ka miegā viņam bija atainojusies iepriekšējā dzīve. Pēc brīža kaķītis atjēdzās un atkal sāka murrāt.
Par spīti tam, ka jāmīl visi cilvēki un ļaunu vēlēt nav labi, mēs ar Murīti vēlam iepriekšējiem nežēlīgajiem Mura Devītā saimniekiem – lai Ole Lukoje nes viņiem vien melnus lietussargus ar nemierīgiem sapņiem!
P.S. Par spīti visām traumām, gadiem un nedzīstošajām rētām uz deguntiņa, Muris ir ļoti harizmātisks seniors!
Rita Semeiko (Līvāni)