Egita Terēze Jonāne
Ar Pelnu trešdienu, kas šogad iekrīt 2. martā, sākas Lielais gavēnis jeb ceļš uz Lieldienām. Varam uzdot jautājumu, kāpēc katru gadu baznīcā un ikdienā atkārtojas viens un tas pats – Lielais gavēnis, Lieldienas jeb Kristus Augšāmcelšanās svētki, Vasarsvētki, Advente, Ziemassvētki un vēl pa vidu citi svētki.
Manuprāt, vārds “atkārtojas” neiederas dzīves kontekstā. Austrumos saka, ka dzīve ir kā upe, cilvēks ir kā upe... bet vai upē ūdeņi ir vieni un tie paši, vai tie atkārtojas? Neatkārtojas gan un nav tie paši. Ar Lielo gavēni, tāpat kā ar svētkiem, kas sekos pēc tam, ir tāpat kā ar upi. Upe palo ar jauniem ūdeņiem... Cilvēkam Lielajā gavēnī ir jaunas apņemšanās darīt, runāt, rīkoties... dzīvot citādāk, dzīvot labāk.
Kāds būs mans Lielais gavēnis? Klusāks, apcerīgāks, mazāk steigas un vairāk rāmuma... Pirms neilga laika biju kapsētā, un, vērojot sevi un citus, redzēju, sajutu, ka mūsos liesmo milzīgs sirds siltums. Bet mēs to paslēpjam aiz ikdienas steigas, attaisnošanās, ka nav laika... Mūsu vārdi prot stiprināt. Tikai jāuzdrošinās runāt ar savējo, svešo, kurš var kļūt par savējo... Mūsu skatieni ir varoši sasauļot simtiem sauļu otra sirdī, kuras debesjums apsegts ar sāpju mākoņiem... Viss mums ir dots, lai dzīvotu paša labo, skaisto dzīvi un lai priecātos, atbalstītu otra dzīvošanu līdzās.
Jaunieši saka: “Ko tu cepies?” Varbūt tiešām mēs vārdos vai darbos uzsveram mazsvarīgo, lai gan turpat, sirdspuksta vai rokas, vai soļa attālumā gaida daudz svarīgāks cilvēks un daudz svarīgāks darbs. Ir mazas lietas – tāpat vien pasniegtais zieds, smaids autobusa vadītājam, paldies sētniekam, lūgšana par slimo kaimiņu..., bez kurām nenotiktu lielās.
Bet vai tikai Lielajā gavēnī mums jāsāk kaut ko darīt citādāk, jāsāk dzīvot labāk? Manuprāt, Dieva mīlestības skolā, kāda ir mūsu dzīve, Lielais gavēnis un viss, kas seko pēc tam, ir kā maigs atgādinājums, ka katrā dienā var piedzīvot gan gavēni, gan Lieldienas. Tas viss notiek mūsu gara, prāta, dvēseles labumam. Pati esmu daudzreiz piedzīvojusi, kā lielas sāpes, otra sadzirdētas, sajustas kā savējās, kā tās pārdzimst priekā un paļāvībā, ka viss būs citādāk, labāk. Un vēl pēc kāda laika ataust saprašana, ka sāpes ir atbrīvojušas mani no kaut kā lieka vai mazsvarīga, savukārt prieks ir palīdzējis ieraudzīt kaut ko ļoti svarīgu.
Manuprāt, Lielais gavēnis nav stāsts tikai par gaļas ēšanu vai neēšanu, tas ir aicinājums daudzmaz sakārto savu prātu, sirdi, ikdienu, uzpost to visu kā istabu, kurā ienāks ciemiņš. Un tad mūsu ikdiena, pavadīta daudzas stundas vai varbūt tikai dažas minūtes kopā ar vecākiem, sievu vai vīru, draugu vai kolēģi, kaimiņu vai svešinieku, sarunā vai pie tējas, būs sirds siltuma, stiprinošu vārdu... lietderīguma caurausta otram cilvēkam un pašam.