Droši vien, retais no Jums, cienījamie lasītāji, ir dzirdējis par tādu sādžu kā Bodrovka (Rēzeknes novada Silmalas pagastā), retais ir dzirdējis arī par tādu personību kā Mihails Bodrovs – zinātnieks, filologs, dzejnieks, sabiedriskais darbinieks, kurš tajā dzimis pirms 85 gadiem – 1937. gada 3. februārī. Īsta vecticībnieku puse, īsts vecticībnieks, bet tas viss ir arī Latgales un latgaliešu stāsts, jo viss noticis mums līdzās...
Viņu dēvēja gan par Latgales “romantiķi”, gan “donkihotu”, jo viņa idejas gan 90. gados, gan pašlaik daudziem šķitīs utopiskas, tomēr... Tajās ir patiesības graudi, kas, iespējams, ir vienīgais īstais ceļš uz Latgales ciemu un cilvēku dvēseles atdzimšanu. Turklāt viņš uzskatīja, ka visus latviešus, neatkarīgi no ticības, saista kopīgas tautas ciešanas un tai uzliktie smagie pārbaudījumi. (Starp citu, viņa bērni Aleksandrs un Taiga sev izvēlējās tautību “latvietis”, bet pats Mihails 90. gados bija Latvijas Zemnieku savienības rindās...)
M. Bodrovs teicis, ka Latgalē viņam ir divas “ligzdas”, divas “saknes” – viņa Bodrovka, kur aizritējusi bērnība, un otra – Daugavpils, kur studēja, izveidoja ģimeni, kļuva par pazīstamu 20. gs. krievu poēzijas pētnieku. Taču ne par viņa vienīgo grāmatu (dzejoļu krājumu “Krustcelēs. Dienasgrāmatas ritmi”/ “На перепутье. Дневниковые рифмы”, 1994, izdota ar tajā pašā pusē dzimušā uzņēmēja Voldemāra Novokšanova atbalstu) un ne par pētījumiem būs runa, bet par idejām, kas reiz nerada atbalsi ne viņa novadniekos un laikabiedros.
“Mūsu Latgales zemei, lai iegūtu Rietumeiropas autoritāti, ārkārtīgi nepieciešams gan saimnieks – linkopis, gan inteliģents – atjaunotājs.” Visos laikos jauniešus vilinājušas pilsētas, lai gan latgalieša dvēsele pieder lauku plašumiem un tai vajag silta vasaras rīta rasas. Daudzi izaugot dzimto pusi atstāj novārtā. Arī Mihaila izglītības un darba ceļš bija viņu aizvedis prom, bet viņš uzskatīja, ka ir savas mazās dzimtenes parādnieks. Tāpēc mūža otrajā pusē viņš atgriezās... lai sastaptu nesapratni, nosodījumu un pat izsmieklu. “Dzīve laukos, ko es uzskatīju par attīrošu, izrādījās dvēseliski kliba”.
“Vai tiešām mūsu zemnieks tā arī neizrāpsies no mēsliem, vai tiešām neiespējams tas fermera un inteliģenta sakausējums, kas vērojams citās valstīs?” retoriskais jautājums mocīja viņa prātu... Viņam jau tolaik – 20. gs. 90. gados sāpēja pamestās viensētas, aizaugošie lauki un sūrstēja fakts: kamēr viņš pētīja grāmatas, brālis locījās kolhoza labā. “Pilsētnieka” norādes (piemēram, ka jāaudzē topinambūri), zemnieku aizvainoja, un šī plaisa palika. Šai divu pasauļu sadursmei bija sekas: izglītotais redzēja plašāk, bet arī strādniekam bija sava taisnība. “Lai prastu saimniekot, daudz jāzina,” viņš uzskatīja, bet – vai kolhozniekiem bija laiks lasīšanai? Kolhoza laiki nodarīja pāri gan cilvēkiem, gan zemei. To visu redzēja filologa sirds.
“Zeme – sākums un pamats visam cilvēciskajam, tiesnesis, kas katram izteiks savu spriedumu un svētīs katru, kas to vēlēsies.” Jau būdams smagi slims, viņš viens izveidoja mātes dārzu, nolasīja smagus laukakmeņus, izraka dīķīti, uzraka dobes stādīja kokus un krūmus, pārbūvēja māju, sapņoja, ka kādreiz te sanāks cilvēki, kas pazaudējuši saikni ar dzimto vietu, ka atpūtīsies koku paēnā, ēdīs ābolus. Tas viss atdūrās pret 90. gadu realitāti…
“Sāpīgi, kad paaudzes aiziet mēmas, neatstājušas pēctečiem nekādu liecību.” Viņš uzskatīja, ka bibliotēkas jātuvina lauku sētām, nedrīkst pieļaut, ka grāmatas nonāk makulatūrā. Grāmatu “nesējs” – tā viņš sevi dēvēja un šis vārds jāsaprot arī tiešā nozīmē, jo ar grāmatu saiņiem un pilnu mugursomu viņš kājām mēroja dubļaino lauku ceļu uz dzimto pusi, kur vēlējās izveidot ciema bibliotēku un lasītavu, svētdienas garīgās izglītošanas skolu un vecticībnieku sadzīves muzeju. Šīs idejas dzima juku laikos, kad cilvēkiem rūpēja ikdienišķas lietas… Arī viņa savāktie materiāli aizgāja bojā... Tāpat kā viņš pats, mūža nogali vadot grāmatu ielenkumā nelielā dēļistabiņā, bet… dzimtajā pusē.
Zīmīgi, ka mūžībā šis Latgales dēls aizgāja 15. augustā (1997). 1998. gadā notika pirmā zinātniskā konference “Bodrova lasījumi” (kopumā to bija 10), veltīta Latvijas krievu vecticībnieku vēsturei, tradīcijām un kultūrai. 2007. gada septembrī pie mājas, kurā dzimis zinātnieks, iesvētīta piemiņas plāksne. Bet 2022. gada 3. februārī Kruķu bibliotēkas vadītāja Anita Laizāne un kultūras nama ļaudis organizēja piemiņas pasākumu (ar studentu atmiņām, dzejas lasījumiem un piemiņas brīdi Patrejevkas kapos). Paldies, ka novadnieka piemiņa dzīvo…
Vēsturnieks Vladimirs Nikonovs ir teicis: “Daudzi no mums ir pieķērušies pasaulīgajam, niecīgajam un ne katram izdodas pacelties tam pāri, bet Mihails Bodrovs to spēja.” Viņa idejas, kas nu jau izvētītas laikmetu vējos, izrādās, joprojām ir aktuālas un vēl arī īstenojamas, ja vien... ja atļausimies paši sev domāt plašāk, pacelties pāri ikdienai un citus paķert sev līdzi... Mēs šeit un tagad esam tā paaudze, kam jāsaglābj daudz kas no citu izsapņotā un laika dzirnās zūdošā...
Raksta autore - Skaidrīte Svikša
(Izmantotie avoti: Anna Gavare. Grēku izpirkšana// Neatkarīgā Cīņa, Nr. 15 (23.01.1992.), https://www.russkije.lv/lv/lib/read/m-bodrov.html, Rēzeknes Centrālās bibliotēkas novadpētniecības materiāli.)