Ir daudz autoru, kas savus darbus rada tieši latgaliski, tādā veidā sniedzot ieguldījumu valodas saglabāšanā un pierādot, ka tajā var tapt kvalitatīvi un mūsdienīgi teksti. Ir autori, kas raksta latgaliski, ir teksti, kas tiek izdoti grāmatās. It kā pat viss ir un notiek, tomēr tajā pašā laikā daudzi latgaliešu autori jūtas atstumti/ nostumti malā no lielās Latvijas literatūras skatuves, jo, lai iegūtu plašāku publicitāti, ir vajadzīgas regulāras publikācijas kultūras medijos, tomēr te arī rodas problēma. Ar latgaliski tapušiem darbiem iepazīstina latgaliešu kultūras ziņu portāls lakuga.lv, laikraksta “Latvijas Avīze” pielikums “Kultūrzīmes” un Latvijas Radio Latgales studijas veidotais raidieraksts “Puslopys”. Tomēr citi mediji atsaka latgaliešu autoriem, atbildot, ka vajag tekstiem piedāvāt versijas arī latviešu literārajā valodā, ka redakcijā darbiniekiem nav izcilas latgaliešu valodas zināšanas un viņi nespēs attiecīgi novērtēt tekstu, ka lasītāji nesapratīs latgaliski.
Kā tad ir ar tiem tekstiem latgaliešu valodā? Vai tiešām tie interesē tikai pašus latgaliešus (un cik daudz?) un neiekļaujas kopējā literatūras ainavā? Latgaliešu kultūras gada balvas “Boņuks” pasākumos allaž varam noskaidrot labākos pērnā gada autorus un viņu veikumu, tomēr Latviešu Literatūras gada balvas kontekstā šis radošais veikums kaut kā pagaist un netiek pamanīts. Tuvojas Dzejas dienas, kas šogad jau no 3. septembra Rīgā pulcēs Latvijas dzejniekus dažādos pasākumos un radošās aktivitātēs. Bet vai pasākuma programmā parādās arī kaut viens dzejnieks, kurš raksta latgaliski?...