Jāatraisa Latgales iekšējais spēks!

“Valstij jākļūst uzņēmīgākai, ir jāreformē izglītības joma,” – saruna ar “Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijas vadītāju un Latgales saraksta līderi Juri Pūci.

Tuvojoties rudenim, aizvien lielāka uzmanība tiek pievērsta enerģētikas jautājumiem – tam cik maksāsim par apkuri, vai nepietrūks gāze, ko varam likt tās vietā? Kas ir nozīmīgākie īstermiņa uzdevumi, lai nepaliekam bez apkures un siltā ūdens?

Īstermiņā Latvijas uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, kuri nevar un nevarēs segt pieaugošos rēķinus par apkuri un elektrību. Daži soļi jau ir sperti, piemēram, atbalstu valdībā un Saeimā guva “Attīstībai/Par!” ierosinājums par pensiju ātrāku indeksāciju – jau ar 1. augustu, nevis 1. oktobri kā bijis līdz šim. Šis ir būtisks lēmums, jo skar lielu Latvijas iedzīvotāju grupu, kas pamatā ir sociāli vismazāk aizsargātie cilvēki. Otrs lēmums – nākamajā un aiznākamajā ziemā noteikt cenu griestus apkurei, kas vismaz daļēji ļautu adaptēties un neiedzītu cilvēkus parādos. Ir arī vēl neizdarītie darbi. Piemēram, “Attīstībai/Par!” turpinās uzstāt uz atbalsta piešķiršanu tiem cilvēkiem, kuri apkurē izmanto malku, jo vairumā gadījumu runa ir tieši par mazāk nodrošinātiem ļaudīm, kuri bez atbalsta iztikt nevarēs. Jāuzsver, ka enerģētikā cenu kāpums ir tikai viena problēma, – otra ir saistīta ar enerģijas pieejamību. Vairākas desmitgades tas Latvijā nav bijis aktuāli, taču kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā, jautājums, piemēram, par dabasgāzes pieejamību, ir kļuvis nozīmīgs. Centralizētās siltumapgādes sistēmas un arī privātās apkures sistēmas Latvijā vēsturiski izmanto dabasgāzi, kas tiek piegādāta no Krievijas. Esam sākuši atteikties no Krievijas gāzes, jo nedrīkstam Latvijas cilvēkus un uzņēmumus pakļaut viena diktatora kaprīzēm un lēmumiem, kas var atstāt mūs bez apkures. Tomēr pagaidām esam tikai šī ceļa sākumposmā.

Ar ko varam aizstāt gāzi?

Ja runājam par siltuma ražošanu, galvenokārt tas būs vietējas izcelsmes kurināmais – šķelda un citi koksnes izcelsmes produkti, iespējams, kūdras briketes. Šķeldas apjomi Latvijā ir gana lieli, mēs esam nozīmīgs šo produktu eksportētājs, un pat palielinot šķeldas daļu Latvijas energobilancē, mēs saglabāsim arī eksporta iespējas. Sarežģītāks jautājums ir elektrības ražošana, kur tuvākajā desmitgadē mums nav iespējams pilnībā atteikties no dabasgāzes. Tas nenozīmē, ka būsim spiesti pirkt gāzi tikai Krievijā, jo šodien jau eksistē alternatīvi gāzes piegādes veidi, piemēram, gāzes transportēšana sašķidrinātā veidā ar kuģiem. Šādas gāzes izkraušanai ir vajadzīgs īpašs terminālis – viens tāds pašlaik sekmīgi darbojas Klaipēdā, paralēli tiek plānota šādu termināļu būve arī Latvijā un Igaunijā. Tas ļautu Baltijas valstis pilnībā apgādāt ar dabasgāzi, atsakoties no Krievijas gāzes. Vienlaikus, mums ir strauji jākāpina enerģijas ražošana, izmantojot atjaunīgos resursus – sauli un vēju. Lietuva un Igaunija šajā ziņā ir mūs apsteigušas vairākkārt, lai gan esam vienā klimatiskajā zonā. Pie esošajām elektroenerģijas cenām, liela mēroga atjaunīgās enerģijas projekti atmaksātos daudz ātrāk un samazinātu elektrības cenu. Tāpēc mūsu programmā ir paredzēts veicināt atjaunīgās enerģijas projektu tapšanu, noņemot administratīvas un birokrātiskas barjeras, lai  tuvāko gadu laikā taptu elektroenerģijas ražotnes ar kopējo jaudu 1000 megavatu apmērā. Tas ir ne tikai zemāku cenu, bet arī mūsu energodrošības jautājums.


Vai redzat perspektīvu arī atomenerģijas attīstīšanai?

Jā, šis ir risinājums ar ilgāku laika perspektīvu, jo atomelektrostacijas projekta tapšana prasa vismaz desmit gadus. Šobrīd pasaulē ir pieejami un tiek uzstādīti mazākas jaudas kodolģeneratori, un šādas – nelielas – AES izveide varētu būt lietderīga to realizējot kopā ar kādu no mūsu kaimiņvalstīm. Jāuzsver, ka šis ir CO2 neitrāls enerģijas ražošanas veids un tas darbojas neatkarīgi no laikapstākļiem. Tā, ka AES kopā ar jaudīgām atjaunīgo energoresursu stacijām, tai skaitā mūsu Daugavas HES jaudām, un šķeldas katliem centralizētajā siltumapgādē, nodrošinās lētu un droši energoresursu ražošanu nākotnes Latvijā.

Vēl viens jautājums, kur neveicas tik labi kā gribētos, ir daudzdzīvokļu namu siltināšana. Kā šo procesu padarīt dinamiskāku?

Latvijā ir pilsētas un pašvaldības, kur šo ir izdevies visai labi atrisināt, ir tādas, kur siltināšana “buksē”. Acīmredzot, ir jāmaina pieeja, kā mēs šos projektus realizējam – šobrīd mēs no katra dzīvokļa īpašnieka sagaidām, ka tas būs ļoti kompetents un ieinteresēts energoefektivitātes jautājumos. Dzīvē tā, protams, nav, un no cilvēkiem to sagaidīt nevaram.  Tā vietā būtu jāiet uz modeli, kas ir ieviests Skandināvijā un arī Lietuvā, Igaunijā, kur namu siltināšana ir profesionāls pakalpojums, ko veic energokompānijas, uzņemoties finanšu saistības un atbildību par siltināšanas kvalitāti. Savukārt pasūtītājs ir dzīvokļu īpašnieku kopums, kas slēdz līgumu ar darbu veicēju.

Latvijas ekonomikas attīstība pēdējā laikā tiek pamatā reducēta līdz jautājumam par enerģētikas politiku, kas ir tikai daļa no valsts ekonomikas un konkurētspējas. Kādi ir galvenie uzdevumi ekonomikas attīstībai?

Nozīmīgākais jautājums un izaicinājums tuvākā gada laikā būs investīciju piesaiste, kas pēdējo 20 gadu laikā ir bijis mūsu izaugsmes un ienākumu pieauguma pamatfaktors. Mūsu kaimiņos notiekošā kara dēļ ārvalstu un vietējie investori varētu kļūt visai atturīgi, kas nozīmē, ka mums jābūt krietni proaktīvākiem. Valstij jāmaina pieeja investīciju piesaistei, kļūstot par palīgu un atbalstu investoriem, lai viņi izraugās Latviju. Valstij jākļūst uzņēmīgai, daļu risku uzņemoties pašai. Tāpēc mūsu programmā tiks paredzēts plašāks un dziļāks atbalsts investoriem, padarot efektīvākas investīciju piesaistes institūcijas. Ārpus enerģētikas, šis ir mūsu galvenais uzdevums ekonomikas politikā, no kā ilgtermiņā būs atkarīgi mūsu katra ienākumi. Uzskatu, ka Latvijai ir lieliskas iespējas izmantot plašākas tendences un virzienus, kas ir aktuāli Eiropā. Piemēram, zaļo kursu, veidojot Latvijas novados ražotnes, kas apkalpos šī Eiropas zaļā kursa vajadzības – ražos no atkārtoti izmantojamām izejvielām, radīs jaunus, videi draudzīgus būvmateriālus un risinājumus, ko varēs ieviest citur pasaulē.

Viena no jomām, kurā aizvien jūtam atpalicību no mūsu kaimiņiem, ir izglītība. Kā padarīt izglītības jomu konkurētspējīgu?

Jāsāk ar nelielu atkāpi par mūsu paveikto iepriekš. 13. Saeimas laikā apvienība “Attīstībai/Par!” ir bijis galvenais reformu dzinējspēks. Piemēram, mēs uzstājām uz to, ka ir vajadzīga Administratīvi teritoriālā reformas un pretēji daudzu šaubām, to arī paveicām. Zinu, ka šai reformai bija un ir daudz kritiķu, zinu, ka ne visur Latvijā tā paveikta tā kā bija iecerēts. Tomēr mana pārliecība nav mainījusies, – šī bija kritiski svarīga reforma, kuras ieguvumus mēs izjutīsim nākotnē, jo Latvijas novadi kļūs stiprāki. Izglītība ir vēl viena reformējama joma, kurā mums ir daudz ideju, un, ja izglītība nonāks mūsu atbildībā, mēs skaidri zinām, kas ir darāms, lai Latvijā būtu starptautiski konkurētspējīga izglītības sistēma ar adekvātām algām pedagogiem, ar efektīvu augstākās izglītības pārvaldības modeli un daudz lielākiem ieguldījumiem zinātnē. Ja gribam dzīvot kā attīstītajās valstīs Eiropā, reformas izglītībā ir absolūti nepieciešamas. Praktiski runājot, tas nozīmē labas sākumskolas, kas atrodas tuvu bērnu dzīvesvietām, kvalitatīvas valsts vidusskolas, kas katrā Latvijas novadā sagatavo jauniešus studijām augstskolās vai profesionālajās skolās. Un izcilas universitātes, kurās grib studēt Latvijas jaunieši un brauc studēt arī no ārvalstīm. Kvalitatīva, pareizi organizēta un vadīta izglītības sistēma nav izdevumu, bet ienākumu postenis, jo nodrošina pamatu ekonomikai. Šobrīd visā izglītības nozarē valsts iegulda salīdzinoši daudz, bet rezultāti klibo, kas nozīmē, ka vajadzīgas strukturālas reformas. Citādi ir ar augstāko izglītību un zinātni, kur finansējums Latvijā ir aptuveni divkārt zemāks, nekā Igaunijā. Finansējums ir jāpalielina, taču tam jānotiek vienlaikus ar augstākās izglītības pārvaldības reformu, kur varam mācīties no tiem pašiem igauņiem. Jāsaprot, ka mūsu bērni ir pats būtiskākais un pats vērtīgākais “resurss”, un “kliba” izglītības sistēma ir izšķērdība, kas palielina mūsu atpalicību.

Kādas redzat attīstības iespējas Latgalē?

Latgali uzskatu par attīstības reģionu ar ļoti lielu potenciālu, ar lielu iekšēju spēku. Strādājot vides un reģionālās attīstības ministra postenī, man bija iespēja tikties ar daudziem Latvijas cilvēkiem visos reģionos, un Latgale palikusi atmiņā ar šo īpašo spēku, enerģiju. Līdz šim šis spēks ir ticis ignorēts. Uzdevums ir izdarīt visu no valsts un pašvaldībām atkarīgo un iespējamo, lai ieguldītu infrastruktūrā, cilvēkos un sniegtu uzņēmējiem tik pievilcīgu piedāvājumu, ka no tā grūti atteikties. Zinu, ka par Latgales attīstību ir ticis daudz runāts, bet ar darīšanu bijis švakāk. Mūsu komandas zināšanas un pieredze ļaus ne tikai uzņemties atbildību par Latgali, bet iekustināt reālas pārmaiņas, kas ļaus Latgalei un tās cilvēkiem. uzplaukt.


Politisko reklāmu apmaksā politisko partiju apvienība “Attīstībai/Par!”