Egita Terēze Jonāne
Šonedēļ bija jāpiedzīvo skumīgi brīži un jāaizdomājas par patiesību cilvēku melu dēļ.
Pirmais stāsts. Runājot ar kādu amatpersonu, uzsvēru iedzīvotāju redzējumu par viņiem svarīgu projektu, taču amatpersona sāka taisnoties, ka cilvēki paši negrib, lai iecere realizētos. Kad atkal jautāju iedzīvotājiem, kāpēc viņi noraida šo ieceri, iedzīvotāji izbrīnīti jautāja, vai tad kāds ar viņiem ir runājis par to. Tikai pašai amatpersonai zināmu iemeslu dēļ viņa savu redzējumu par cilvēkiem svarīgu projektu paslēpa aiz meliem.
Otrs stāsts. Cilvēks, kuram iedzīvotāji uzticēja vadīt biedrību un pārvaldīt viņu kopīpašumu, piedāvā pakalpojumu ietērpt citā apsaimniekošanas formā, jo viņš ir izveidojis savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar to pašu – apsaimnieko citus īpašumus. Vairākus gadus viņš to slēpa no biedrības biedriem un iedzīvotājiem, katrreiz melodams, ka viņš ir godīgs pārvaldnieks savā biedrībā. Atkal paslēpšanās aiz meliem, lai paturētu ērto sēdēšanu uz diviem krēsliem.
Trešais stāsts. Kādas pašvaldības politiķi ārkārtas sēdē it kā uzsvēra pašvaldības uzņēmuma rītdienas pastāvēšanas problēmas, taču, vērojot šo teātri no malas, jāatzīst, ka īstais iemesls bija norādīt pašvaldības vadībai, ka viņi nestrādā. Kāpēc nevar godīgi pateikt, ka sēdes mērķis ir analizēt pašvaldības darbu. Vai meli atkal nav paslēpes, lai aizmuktu no neērtajiem jautājumiem par pašu neizdarīto.
Mēs šajā dzīvē ejam pilnības ceļu, protams, ka klūpam, kļūdāmies, sitam punus. Taču ir ļoti liela atšķirība starp kritienu, tostarp meliem, kas ir apzināti, un meliem, kas izsprūk nejauši (šķiet, tikai bērnībā ir novilkta šī smalkā robeža starp fantāziju un meliem).
Mana pieredze ir tāda, ka vieglāk ir runāt patiesību. Patiesība var sāpēt, šokēt, sarūgtināt, sadusmot, taču cilvēks nekļūst par meli paša, citu un Dieva acīs. Turklāt meli agri vai vēlu atklājas, tos nevar noslēpt kā adatu siena kaudzē. Un kāda ir sajūta pašam, kad esi samelojis? Pieļauju, ka sirdī iezogas bailes, ka tik kāds neatklāj šos melus. Un bailes nomaina sāpes, un sāpes nomaina bailes... Tādas bailes un sāpes nevar pazust, jo Dievs jau cilvēku ir radījis labu. Tāpēc katrs cilvēks (un tas nav tikai pirms Ziemassvētkiem) vēlas būt labs.
Kā es to zinu? Piecus gadus mīlēju kādu cilvēku, patiesībā, klausījos viņa stāstos, ka ir labi kopā būt. Bet pēkšņi atklājās, ka mīļais cilvēks meloja, jo viņam vienkārši negribējās dzīvot vientulībā. Un arī es meloju sev, ka esmu vajadzīga šim cilvēkam. Tas viss beidzās ar šķiršanos un diviem sāpīgiem nepiedošanas gadiem pēc šķiršanās....
Atziņa – sacīt patiesību ir vieglāk, jo patiesība prot ieviest daudz maz ideālu kārtību domās, darbos un sirdī.