Vecums nav šķērslis jaunai grāmatai

To “Vietējai Latgales Avīzei” uzsvēra Daugavpils literāte, nopelniem bagātā pedagoģe Lidija Vasaraudze, stāstot par savu jauno grāmatu “Kopā”. Tā viņas mūža 91 gadā ir jau divdesmit otrā grāmata.
“Tā ir īpatnēja grāmata, un tā ir mana 22. grāmata. Es it kā veicu ekskursiju pa visu savu radošo darbību. Te ir gan jauni dzejoļi, gan dzejoļi no iepriekšējām grāmatām, un sagrupēti prātulās (man ļoti patīk tas senais latviešu vārdiņš). Kāpēc krājuma nosaukums ir “Kopā”? Pirmkārt, tā vārda vērtība. Es ļoti augstu vērtēju vārdus un to vērtību, jo bez vārdiem neko izteikt nevar. Tā ir pirmā prātula – par vārda vērtību. Tālāk ir dzejoļi, kas domāti bērniem. Tad seko dzejoļi, kuri ir domāti pieaugušajiem, vēl tālāk – dzejoļi senioriem. Tā kā jebkura paaudze ir mazliet romantiska, tad katrā manā grāmatā ir sadaļa, kur ir romantiski dzejoļi. Tas ir apkopojums, tāpēc ieliku prātulu – sirdsgudrību “Vai ir vajadzīgas tradīcijas?” Un noslēdzu grāmatu ar to, ka viens cilvēks neko nevar izdarīt, viņam ir vajadzīgs citu cilvēku atbalsts. Tāpēc epiloga vietā ir aicinājums baudīt dzīvi arī tad, kad tu esi vecs, jo dzīvei nav melnraksta, tā ir jāraksta no sākuma.
Es trīspadsmit gadus strādāju bērnudārzā un zinu viņu problēmas, tad jauna ir sadaļa bērnudārza darba organizācijai (un der pie vārdiņa “kopā”). Te es uzdrošinājos pateikt: “Zinot šo darbu, es noliecu galvu šo cilvēku priekšā par viņu pašaizliedzību.” Es uzskatu, ka bērnudārza darbinieku darbs ir par maz novērtēts, jo pedagogi un citi iestādes darbinieki dāvā audzēkņiem savas zināšanas un sirds siltumu. Viņi māca apgūt zināšanas un iemaņas. Viņi patiesībā ievada dzīvē sagatavotus bērnus, sadzīviskus pamatus ieliek. Šo grāmatu var lasīt jebkura vecuma ļaudis. Arī grāmatas vāks ir atbilstošs šim nosaukumam. Redziet, tur ir māja, un tētis ar dēlu, sadevušies rokās, pa skaistu Latgales dabas taku iet uz mājām,” teica Lidija Vasaraudze.
Autore nolasīja arī dažas prātulas, kurās uzsvērtas viņas pašas lolotās atziņas. “Ejot pa dzīves ceļiem, ir jāaizstāj aiz sevis pēdas. Ne tādas, kā jūras smiltīs, kuras ūdens noskalo, tev aizejot, bet paliekošas. Ik dienu noslēdzot, padomā, cik vērta tā bija. Tikai tad tavai dzīvei būs vērtība, kuru ievēros un novērtēs nākamā paaudze. Tu neesi bijusi kā bieza migla rudens rītos, saulei austot.”
Vaicāta, kāpēc jāraksta, Lidija Vasaraudze atzina, ka viņai nebūs miera, ja izdomātais, piedzīvotais nebūs izlikts uz papīra. Interesanti, ka ikkatrs mazais stāsts/ prātula ir piedzīvojis ilgu pārbaudes laiku, proti, viņa to uzraksta un noliek malā, tad pārlasa un palabo vai pārsvītro visu un raksta no jauna. Viņas rakstīto vērtē arī redaktore Biruta Aizbalte, tad autore caurskata darbu, ieklausoties redaktorē. Lidija Vasaraudze uzsvēra: “Katrs mazs darbiņš prasa lielu darbu.”
Viņa ir arī čakla grāmatu lasītāja (šogad izlasītas vairāk nekā 40 grāmatas) un atgādināja, ka grāmatas bagātina valodu, tās aizņem tavas domas – tu nedomā par rītdienu, par savām kaitēm, tu iejūties cita cilvēka dzīvē un, kad aizver grāmatu, vari vēl padomāt un izlasīto salīdzināt ar sevi. Visbeidzot – lasot laiks paiet interesantāk.
Runājām arī par mākslīgā intelekta ienākšanu literatūrā. Lidija Vasaraudze teica, ka neuzticas mākslīgajam intelektam, jo tā ir tehnika, bet cilvēks, būdams dabas daļa, reāli jūt un saprot. “Ar dzīvu cilvēku var runāt, var viņu aptaustīt, iekniebt viņam, var pastrīdēties. Redzēt viņa acis, viņa emocijas. Bet ko ar to dzelzs gabaliņu, lai cik viņš gudrs būtu? Nē, nē, tas nav priekš manis,” teica Lidija Vasaraudze.
Kā paiet viņas diena? Lidija Vasaraudze pastāstīja, ka ceļas agri – plkst. 5.00 vai 6.00, tad sākas “slinkā rīta rosme”, pēc tam viņa dzer zāles, kuras jālieto pirms ēšanas. Tad klāt ir brokastu cēliens. Lidija Vasaraudze jau vairākus gadus rītos ēd biezputru un dārzeņu salātus. Diena, kas jau sākusies, saaužas ar dažādām aktivitātēm – “Rīta Panorāmas” cēliens, e-pasta caurskatīšana, rakstīšanas cēliens, grāmatu lasīšana (viņa uzliela Latgales Centrālās bibliotēkas bibliotekāres Lieni un Marinu– viņas jau zinot Lidijas literāro gaumi un intereses – jaunākā latviešu literatūra), ēst gatavošana, mājas uzkopšana, iepirkšanās kopā ar dēlu, siltākā laikā – āra pastaigu cēliens mājas pagalmā. Tad pienāk vakara laiks – ar vakariņām, TV ziņām, kādas izzinošas diskusijas skatīšanos internetā un apceri, kāda bija diena.
Lidija Vasaraudze pauda lepnumu par savu ģimeni – bērni un mazbērni ir gādīgi un mīļi, par mūsdienu jaunatni – tā ir izglītota, interesanta un gudra, bet viņa vēl vairāk priecātos, ja viņi veltītu veciem cilvēkiem vairāk dvēseliska siltuma.
Noslēdzot sarunu, Lidija Vasaraudze pastāstīja, ka jau raksta jaunu grāmatu. Tās būs dzīves atziņas, apkopotas kabatas formāta izdevumā, lai to var lasīt, braucot autobusā vai vilcienā.
Novēlēsim Lidijai Vasaraudzei radošo prieku, veselību un lai top!