“Es biju čigāns visu savu mūžu, bet vienmēr esmu bijis par Latviju. Es redzu, ka latvieši kā tauta dzīvos uz priekšu vēl pēc tūkstoš gadiem. Tā tas būs.” (Eižens Finks)
Svareigi ir nikod naapsastōt pi sasnāgtō… I izdarātō vierteibys mārs ir na jau bolvys (kas vysod ir ar sovu daļu žūrejis lūcekļu subjektivisma, kas izrīt nu jūs vierteibom i uztveris plošuma), vierteibu mysusu dorbim pīškir na jau ploša atzineiba, bet myusu pošu īkšejs gondarejums, kas ļaun augt kai personeibom. Kotrs īprīkšejais dorbs ir īdvasmys pavedīns jaunu radeišonā! Tū rokstūt, dūmoju par Latgolā – Maltys pogostā dzymyšō fotoviesturnīka Pītera Korsaka darbeigumu. Vīna grōmota piec ūtrys, ceļūt gaismā taiudu omotu-talantu kai fotografi, kas vysūs laikūs ir bejuši viesturis eistynī fiksātōji! A 2022. godu jis sōcs ar jaunu grōmotu par fotografu-legendu Eiženu Finku – 20. godsymta pyrmajā pusē Latvejā dzeivōjušū slavenū zīlnīku i paregi, kurš beja arī pazeistams fotogrāfs.
Saturiski i vizuali smolki pōrdūmōtōs (ar greznim lopu fonim, kurus veidōjuse mōksliniece Anna Aizsilniece, rodūt laikmata i stylu atmosferu) grōmotys īvodā autors stōsta par tōs rasšonōs īceri: “E. Finka kai gaišreģa spiejis nateik apšaubeitys, jo daudzi jō pareģōjumi pīsapiļdejuši. Strōdojūt Latvejis Fotografejis muzejā, 2003. godā sareikōju E. Finka fotografeju pyrmū izstōdi. Man rōdejōs nataisni, ka par jū teik runōts tikai kai par gaišregi, napīmynūt faktu, ka jis beja profesionals fotografs.”
Izdavumā pyrmū reizi Latvejā ir tik plošs E. Finka fotodorbu apkūpōjums, kū izadevs savōkt, apsekojūt muzejus, bibliotekys, uzrunojūt radinīkus i privatpersonys vysā Latvejā. Grōmota izdūta ar Vaļsts kulturkapitala fonda atbolstu izdevnīceibā “Neputns”.
E. Finks dzims 1885. goda 25. junī. Jō tāvs Johans (pasē – Jōņs) beja čigōnu pūdnīkmeistars, mōte Līze Brauna. Ostoņu godu vacumā Eižens sōce školys gaitys, bet 14 godūs dorbu cyrkā. Tī giutūs traumu dieļ dorbu nōcīs pamest. Pusaudža godūs kūpā ar Valmīrā tūlaik pazeistamū grōmotizdevieju Jāni Dūni sōce apgiut fotografa orūdu pi vīna nu vacōkajim provincis fotografim Jōņa Sarkangalvja. Vālōk, jau Reigā, E. Finks vuicējōs ari pi latvīšu strēlnīku oficialō frontis fotografa i atzeita kulturys darbinīku portretista Jāņa Rieksta. 1909. godā pōrsacēle iz Reigu, tō poša goda 22. junī Kalnciema īlā 10 attaisēja fotodarbneicu, kur nūstrōdōja da 1. pasauļa karam. Kara laikā devēs biegļu gaitōs iz Krīveju, nūnōce Harkovā, kur, īspiejams, sasatyka ar latvīšu fotografejis pamatlicieju Mārtiņu Bucleru. 1922. godā atsagrīze Reigā, nūpierka dōrgu (īspiejams, “Peršeida” tipa) portretu objektivu, ar kuru varēja īgiut romantiskus dāmu portretus, pi E. Finka fotografētīs gōjušys pōrsvorā sīvītis (īspiejams, ari zeiliešonys dieļ). Ar sīvu Annu Dreimani izaškeira 1930. godā, bārni – dāls Klaudijs i meita Rita palyka pi tāva. Saisteibā ar pareģōjumiem E. Finkam inkriminēja pretpadūmju agitaceju i 1941. goda 14. junī izsyutēja. 1954. godā atsagrīze, izdzeivōja, jo strōdoja par sanitaru i pi jō gōjušys zeilēt nūmetnis apsorgū sīvys, nasūt pateiceibys dōvonys produktu veidā.
P. Korsaks: “Eižens Finks ir personība, kura laiku pa laikam tiek celta gaismā. Man ir izdevies vairāku gadu garumā apsekot un izvērtēt viņa devumu vizuālajā kultūrā Latvijā. Kopā ar Gati Pumpuru esam sarīkojuši vairākas viņa darbu lielformāta fotogrāfiju izstādes Rīgā par godu Eižena vārda dienai. Tā kā Finks un arī viņa fotogrāfijas skolotājs Jānis Sarkangalvis nāk no Limbažiem, tad Limbažu pilsētas svētkos arī tika rīkota fotoizstāde viņa piemiņai, kur Gatis tēloja Finku, zīlējot ar speciālām kārtīm, un es biju Sarkangalvja lomā. Diez vai Finks to izzīlēja, ka viņam būs vairākas izstādes un speciāla viņa darbu grāmata ar 117 autora un viņa klientu fotogrāfijām. Tas ir mans veltījums kolēģim, kura mūžs nebija no vieglajiem, izcieta izsūtījumu uz Sibīriju un tomēr atgriezās Latvijā, un viņa piemiņa dzīvos mūžīgi.”