14_Kāda ir Jūsu attieksme pret pērnās zāles dedzināšanu?

Uzskatu, ka atsevišķos gadījumos to var darīt, taču tam jānotiek stingrā pašvaldības vai vietējās kopienas uzraudzībā. Tas veicinātu gan kūlas dedzinātāju atbildības sajūtu, gan pasargātu no daudzām ugunsnelaimēm. Diemžēl bieži vien cilvēki ir naivi - viņi cer, ka nekas slikts neatgadīsies, bet uguns ir viltīgāka, proti, cieš gan daba, gan mazie cilvēki, gan nereti apkārtējie.

Jānis, šoferis no Krāslavas novada
,
šoferis no Krāslavas novada

Man ir vairāki hektāri zemes, bet esmu sīklauksaimnieks, ražoju sev. Manam īpašumam apkārt ir daudz pļavu, nepļautu, aizaugušu. Katru gadu baidos, ka tik kāds tur nesadomā „sākt saimniekot” un nepielaiž uguni, jo tad ar manu dravu būs cauri. Kā var vērtēt? Tikai negatīvi. Zeme jāapsaimnieko, zāle jāpļauj, lai var ataugt jauna, zaļa. Bet mūsu valstī cilvēki labāk svilina sava slinkuma sekas.

Voldemārs,
,
dzīvo Rēzeknē, saimnieko novadā

Kūlas dedzināšana ir īsta sērga. Cilvēki jau nedomā, ka tā uguns staigā – pāriet uz lielām platībām, mājām, mežiem, purviem. Tā ir bezatbildības augstākā pakāpe. Gan dedzināt pie mājas, gan mest izsmēķus ceļa malās. Mēs diemžēl nemācāmies no pašu rūgtās pieredzes.

Jolanta,
,
rēzekniete

Protams, mana attieksme ir negatīva. Kā nokūst sniegs un parādās pērnā zāle, tā mana sirds kļūst nemierīga. Cilvēki nemaz nepadomā par to, kādas sekas rada, dedzinot kūlu. Un ir tik daudz vieglprātīgu kūlas dedzinātāju, kas apdraud citu dzīvības un īpašumus! Vajag iepriekšējā gadā zāli nopļaut, tad nevajadzēs pavasarī skriet un dedzināt pērno zāli!

Marija,
,
pensionāre no Balvu novada

Kūlas dedzināšanu neatbalstu, bet bērnībā ar vecmāmiņu esmu to darījusi un, kā šodien atceros, mēs, dedzinot kūlu, iekūlāmies nepatikšanās un gandrīz nodedzinājām piemājas mežu. Taču, laikam ejot, cilvēks saprot, ka, ja lauki ir sakopti, nopļauti vai noganīti, dedzināt vienkārši nav ko. Dedzinot kūlu, taču sadeg ļoti daudz kukainīšu, kas mums ir ļoti nozīmīgi. Diemžēl cilvēki to nesaprot.

Arnita Rakstiņa
,
no Balvu novada, amatierteātra „Zibšņi” vadītāja

Manuprāt, cilvēki ir informēti un saprot kūlas dedzināšanas nodarīto postu dabai, bet tomēr izšķiras par šādu rīcību tieši līdzekļu trūkuma dēl. Lielajiem zemniekiem, kuriem ir sava tehnika vienkāršāk rūpēties par saviem tīrumiem. Ja tev sētā tehnikas nav, un zāle jāpļauj par naudu, tad var arī pietrūkt. Esmu painteresējies, ka ne tikai latvieši nodarbojas ar šo bīstamo sporta veidu. Piemēram arī mūsu izdaudzinātie ziemelu kaimiņi zviedri pieķerti ar šo nodarbi. Lai gan pastāv kūlas dedzināšanas noteikumi, konkrētas pašvaldības var noteikt dažādus aizliegumus, bet kopumā Zviedrijā ir atļauts dedzināt zāli lielās teritorijās, pirms tam par to noteikti paziņojot ugunsdzēsējiem.

Valērijs,
,
lauku mājas saimnieks no Kārsavas novada

Ja valstij patiešām rūpētu mazināt kūlas dedzināšanas kaitīgās sekas, jau sen tiktu atļauta droša, kontrolēta kūlas dedzināšana agrā pavasarī pirms ugunsnedrošās sezonas sākuma. Bargāki sodi un pilnīgs aizliegums neko nav atrisinājis un neatrisinās. Rezultāts ir tieši pretējs, ja ne vairāk, bet neviens vairs uguni nepieskata.
Tomēr, cik atceros, arī agrākos laikos zāli nededzināja, attālu noēda pēc zāles nopļaušanas pļavā vai pļaviņā ganošies lopi, kurus toreiz turēja katrā lauku mājā, lai cik maza tā nebūtu. Bet kontrolētā dedzināšana? It sevišķi, ja to ieviestu tagad, pēc “nekontrolētās”. Kā to īstenotu? Ja pirmsokupācijas gados, saimnieks, kad bija izdomājis nodedzināt kūlu, sasauca kaimiņus un bērnus, apbruņoja visus ar egļu zariem, un neļāva ugunij virzīties tur, kur nevajag, tad ko viņš vai viņa sasauktu šodien? Šķiet, ka rezultāts būtu tāds pat kā līdz šim – večuks vai večiņa palaiž savā vaļā uguns pūķi, ko nespēj valdīt.

Jekaterina
,
mājsaimniece no Ludzas novada:

Negatīva! Esmu pilnīgi pret kūlas dedzināšanu. Šī nodarbe valstī jau kļuvusi nekontrolējama, uzskatu, ka vajag pieņemt vēl stingrākas soda sankcijas. Atceros vēl padomju laikus, kad veco zāli dedzināja visur, tagad jau jūtu, ka kaimiņi arī nededzina. Cik vajag ap māju, tik apgrābju ar grābekli, bet uz tīrumiem, lai aug tā vecā zāle, ar dabu jau neies cīnīties.

Anastasija,
,
mājsaimniece no Aglonas novada