09_Kādi atbalsta pasākumi būtu jāievieš, lai atvieglotu darba meklētāju iekļaušanos darba tirgū?

No personīgās pieredzes varu teikt, ka valsts līmenī trūkst stimulēšanas mehānisma darba devējiem. Viņi nav ieinteresēti ņemt darbā neprofesionāļus. Bet par speciālistu var kļūt tikai strādājot. Apburtais loks, bet viens no ceļiem, kā iekļauties daba tirgū, ir šajā procesā iesaistīt uzņēmējus. Jābūt pārdomātākam atbalstam ilgstošiem bezdarbniekiem: maksāt nevis simtlatniekiem, bet labāk to naudu virzīt kursiem, lai cilvēki ilgāk un labāk varētu kaut ko pamācīties.

Juris,
,
uzņēmējs

Lielākā problēma, manuprāt, mūsu valstī ir jauniešu bezdarbs. Augstskolas piedāvā teorētiskās zināšanas, bet, kad jaunietis nonāk līdz diploma saņemšanai un sāk meklēt darbu, saprot, ka visur tiek prasīta pieredze. Protams, var teikt, ka jaunieši paši vainīgi, ka paralēli studijām nav piestrādājuši, lai iegūtu šo darba tirgū nepieciešamo pieredzi, taču galvenā atbildība jāuzņemas valdībai – kāpēc augstskolās neieviest vairāk prakses iespēju, turklāt ne tikai formālu, kur students var iegūt papīru kā atskaites punktu, bet reāli praksi neiziet, bet gan tiešām nopietnas prakses, kur ciešāk tiktu uzraudzīts pats process? Tas noteikti veicinātu jauniešu darba iegūšanas iespējas.

Jevģēnija
,
no Krāslavas

Pašai līdz šim vēl nav nācies meklēt pastāvīgu darbu, tomēr zinu no draugu un radu stāstītā, ka šī brīža situācijā iegūt darbu ir īsta laimes spēle. Visgrūtāk ir jauniešiem, pirmspensijas vecuma cilvēkiem, cilvēkiem bez augstskolas diploma, kā arī bez krievu valodas zināšanām. Ko darīt, lai šo problēmu risinātu – domāju, ka vienīgi caur apmācības programmām, bet pirmspensijas vecuma cilvēki nedrīkst padoties darba meklējumos.

Madara,
,
studente no Daugavpils

Man ir liela pieredze remontdarbu veikšanā, bet oficiālā darbā visur vajag papīrīti. Labs teiciens ir krieviem, ka bez bumažkas tu esi bukaška, bet ar bumažku – čelovek. Visu laiku skatos darba piedāvājumus, bet kā kāda principa pēc visi prasa izglītību. Vai tiešām visur tas ir tik svarīgi? Cilvēks, kurš ilgi ir bijis bez darba, nobīstas no prasībām, lai gan tās bieži vien ir tikai skaļi vārdi, bet reālajā piedāvātajā darbā var iztikt bez kaut kā.

Mihails
,
no Rēzeknes novada

Pirmkārt, jānodrošina pašas darba vietas. Otrkārt, pabalsti bez darba palikušu cilvēku palīdzībai un atbalstam ir nepieciešama lieta, bet savā būtībā tā izskauj bezdarbniekā nepieciešamību meklēt pastāvīgu darba vietu un pieradina dzīvot uz pabalstiem. Manuprāt, šobrīd jau izveidojusies iedzīvotāju daļa, kas to pieņēmuši par normu. Kāpēc pūlēties un daudzkārt atdurties pret neizpratnes sienu, vai pat pazemojumiem, ja var dzīvot vienkāršāk.
Treškārt, akmens jāsviež darba devēju lauciņā, jo arī viņi pielāgojoties krīzes ekonomiskajai situācijai, cenšas izmantot visas iespējas, lai atvieglotu savu nodokļu slogu, kāpjot pāri savu darbinieku likumīgajām un arī cilvēcīgajām tiesībām. Savukārt darbinieks, bailēs un neziņā par savu turpmāko likteni, gatavs upurēt daudz ko.
Vēl viena ārkārtīgi būtiska lieta valstī bez “aizbraucēju” problēmas ir alkoholisms. Neliekuļošu, ka liela daļa iedzīvotāju, nonākot bezdarba apstākļos ar visām izrietošajām sekām, glābiņu meklē alkoholā. Un tā ir viena no lielākajām problēmām valstī. Lai šādu darbinieku darba devējs paņemtu darbā, vispirms tas ir jāārstē, kam protams līdzekļu nav.

Lidija,
,
bezdarbniece no Kārsavas novada